« »

Trīs tiesneši un viens kļūdains spriedums jeb pārdomas pēc tiesas sprieduma par AS “Liepājas autobusu parks” darbinieku pieteiktā streika atzīšanu par nelikumīgu!

25.06.2019  16:34 Jaunumi Nav komentāru

Darbiniekiem ir tiesības apvienoties organizācijās un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas sociālās, ekonomiskās un profesionālās tiesības un intereses. Strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Tiesības streikot ir galējs līdzeklis, ja darbinieki nav panākuši vienošanos kolektīvajā interešu strīdā ar darba devēju.

Kur tas rakstīts? ANO Starptautiskajā paktā, ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, Starptautiskās darba organizācijas konvencijā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Latvijas Republikas Satversmē.

Nevajag iegaumēt visus pantus un tekstus. Vienvārdsakot – svarīgas tiesības. Ja vien tās nepaliek tikai uz papīra, bet var tikt īstenotas arī dzīvē.

To, kā darbiniekiem nākas cīnīties par savu tiesību un interešu praktisku ievērošanu ikdienā, uzskatāmi parāda notikumi Liepājas autobusu parkā. Šī uzņēmuma darbinieki, kuri apvienojušies Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu un Transporta Darbinieku arodbiedrībā LAKRS, jau kopš 2016. gada mēģina praktiski īstenot savas tiesības uz darba koplīgumu. Pēc trīs gadu ilgām cīņām, sapulcēm, rakstveida iesniegumiem no vienas puses un rakstveida atbildēm no otras puses darbinieki nav tikuši ne soli tālāk. Darba koplīguma viņiem nav joprojām, bet ir tiesas spriedums, ar kuru galīgi un nepārsūdzami uz 27 lappusēm juristu valodā izklāstīts, ka viņiem tiesību uz streiku kā galēju līdzekli, lai panāktu koplīguma noslēgšanu, faktiski nav.

Kā tas nākas?

Darbinieki un arodbiedrība neesot ievērojuši likuma noteikumus. Kārtībai jābūt! Spēles noteikumu neievērošana nozīmē, ka streika pieteikums var būt nelikumīgs. Protams. Tiktāl viss skaidrs un saprotams.

Par kuru likumu tad šeit ir runa? Lai īstenotu savas tiesības uz darba koplīguma noslēgšanu, darbiniekiem jāmāk juridiski nevainojami piemērot vismaz četru likumu noteikumus: Darba likuma, Darba strīdu likuma, Streiku likuma un Arodbiedrību likuma. Darbiniekiem un viņu arodbiedrībai jāzina, kad un kur jāiesniedz kāds pieteikums, kad organizējama darba strīdu komisija, kad izlīgšanas komisija, kad pieaicināms samierinātājs un kad ir darbs šķīrējtiesai. Un kad drīkst organizēt streika komiteju, un cik ilgi jāgaida uz darba devēja rakstveida atbildi uz rakstveida iesniegumu un priekšlikumiem?

Ja darba koplīgumu noslēgšanu šādi regulē četri likumi ar neskaitāmiem pantiem, pantu daļām, punktiem un apakšpunktiem un ja katrs nākamais solis ceļā uz savu tiesību īstenošanu ir atkarīgs no tā, vai darba devējs tajā brīvprātīgi piedalās, tad darba koplīgumu ir tikpat kā neiespējami noslēgt, nepieļaujot kādu formālu kļūdu.

Bet kāpēc tā? Kāpēc šādi likumi netiek grozīti, lai padarītu darbinieku pamattiesību īstenošanu pārskatāmāku, saprotamāku un efektīvāku? Kam tas ir izdevīgi un kurš no tā visvairāk iegūst?

Darba devējs var neatbildēt uz darbinieku iesniegumiem un pieteikumiem.

Darba devējs var atbildēt, ka labprāt izpildītu visas prasības, bet uzņēmuma finansiālā situācija to diemžēl nepieļauj.

Darba devējs var nodibināt vēl kādu arodrbiedrību, kas ātri un viegli noslēdz savu koplīgumu, kurš it kā atbilst uzņēmēja finansiālajai situācijai, bet ne darbinieku interesēm.

Darba devējs var nepiekrist piedalīties izlīgšanas komisijās, samierināšanas procedūrās vai šķīrējtiesās.

Valsts Darba inspekcija var atzīt, ka darba devēja jaundibinātā “arodbiedrība”, kura nav darba strīda puse, tomēr būtu arī bijusi jāaicina pie sarunu galda un tai jāļauj piedalīties lēmumu pieņemšanā par visu, kas saistīts ar šo kolektīvo interešu strīdu.

Ja ar to vēl nepietiek, lai darbinieki atmestu ar roku un neturpinātu cīnīties par savām interesēm, tad galavārdu saka tiesa.

Tiesa uzskata sevi par ekonomiskajos jautājumos pietiekami kompetentu, lai vērtētu, vai darbinieku pieprasītā alga 7 eiro stundā ir ekonomiski pamatota, taisnīga un loģiska un un šādi darba devēja izdevumi ir samērojami ar uzņēmuma finansiālajām saistībām.

Tiesa var lielāko daļu sprieduma motīvu veltīt uzņēmuma interesēm un bažām par uzņēmuma iespējām tikt galā ar darbinieku pieprasīto finansiālo slogu.

Un tikmēr darbinieki un arodbiedrība, kurā viņi apvienojušies?

Darbinieki ir spiesti būt skatītāji izrādē, kurā uz skatuves neskaitāmos cēlienos tiek demonstrēts, kā darbinieku starptautiskā un Eiropas līmeņa pamattiesības uz koplīgumu noslēgšanu un streiku tiek paspēlētas ar Latvijas likumu noteikumu palīdzību.

Darba devēji smejas kā komēdijā. Darbiniekiem tā ir drāma. Vērotājiem no citām demokrātiskām valstīm Eiropā – absurds farss. Šis spriedums ir meistardarbs, ja ir vēlme lasīt, kā, slēpjoties aiz pamattiesību priekškara, darbinieku tiesībām apvienoties un kolektīvi vienoties par saviem darba apstākļiem likumu un prakses džungļos tiek faktiski padarītas par bezvērtīgām. Vērtīgas tiesas ieskatā ir tikai darba devēju intereses, kuras vienpusēji tiek aizsargātas.

Vai šādi likumu noteikumi atbilst Latvijas Republikas Satversmei, starptautiskām un Eiropas līmeņa pamattiesību konvencijām? Vai darbinieki Latvijā patiešām var kolektīvi aizstāvēt savas intereses un tiesības? Vai šī tiesiskā valsts pieder tikai darba devējiem? Un vai šī valsts vēl ir tiesiska, ja divas tiesneses atsakās uzņemties šo lietu un tikai trešais tiesnesis ir gatavs taisīt šādu spriedumu?

Tie nav retoriski jautājumi. Tie ir pavisam konkrēti politiski un juridiski jautājumi. Un jautājumi ir jāuzdod!

Likumi nav dabas katastrofas, kas mūs negaidot piemeklē, nav novēršamas un ir vienkārši jāpieņem. Likumi tiek pieņemti Saeimā. Saeimā darbojas politisko partiju un mūsu – vēlētāju – pārstāvji. Pašreiz spēkā esošie likumi ir kādu dienu tikuši pieņemti ar Saeimas deputātu balsu vairākumu.

Un kādu dienu tos tikpat vienkārši var – jā, vajag – ar Saeimas deputātu balsu vairākumu grozīt! Darbinieku prasības jau ir skaidri formulētas: Darba koplīgumus drīkst noslēgt tikai arodbiedrības, kas patiešām darbojas darbinieku interesēs un pārstāv tos! Darba koplīguma noslēgšanas procesam, ieskaitot streiku kā galējo līdzekli, ir jābūt katram darbiniekam skaidri saprotamam un efektīvam, lai darbinieku pamattiesības nebūtu tikai tukšas runas un apdrukāts papīrs.

Darbinieki! Vienalga, vai jūs vadāt autobusu, sēžat veikalā pie kases, māciet bērniem matemātiku, darbiniet iekārtas, pieslēdzat internetu, zāģējat, lodējat vai metināt – jautājiet, pārjautājiet un neticiet visam, ko jums mēģina iegalvot. Nesamierinieties ar neveiksmēm, bet cīnieties tālāk – jo neviens cits to jūsu vietā nedarīs. Tikai jūs paši un tikai tad, ja apvienosieties spēcīgās arodbiedrībās.

Atcerieties – kādam ir tik daudz tikai tādēļ, ka jums ir tik maz!

Zanda Martens, Vācijas metalurģijas nozares arodbiedrības IG Metall politiskā sekretāre-juriste.

Tiesību zinātņu maģistra grāds Latvijas Universitātē, LL.M. Rūres universitātē Bohumā (Ruhr-Universität Bochum), tiesību zinātņu doktorante

Avots: LBAS

error0